Paceļamies uz dzemdību nama 5 stāvu… dzemdību nodaļa… svētnīca… parastajiem mirstīgajiem vīriešiem šeit ieeja aizliegta!!! Mums iedala atsevišķu palātu…
Iekārtojamies… dzirdu, ka blakus palātās nabaga dzemdētājas sten… kliedz… raud… skrāpē sienas… un tad beidzot man pielec, kur es esmu nokļuvis, un kas mani sagaida!!!
Uzlika sistēmu… kaut kas nav kārtībā ar adatu… izgāju gaitenī… un cik spēka savā zemajā balsī pa visu stāvu… „MĀSIŅ!!!”… visas dzemdētājas no sākuma pieklusa… tad uzreiz divām sākušās straujas dzemdības (man pat izteica atzinību). No 5 rītā līdz 1 dienā… nedz uzpīpēt, nedz uz tualeti aiziet, visu laiku pie sievas… Masēju viņai krustus… Tad viņa paziņo ārstiem, ka viņai STEIDZAMI JĀDZEMDĒ… jo jau 6 vakarā mums atvedīs ledusskapi…
Jau vienos dienā esmu saguris tā, it kā būt izkrāvis veselu vilcienu ar izlietotiem pamperiem… Kad mēs gājām no dzemdību palātas uz dzemdību galdu (vai krēslu)… man gribējās pazust… ielīst zem zemes… zaudēt samaņu… Taču mana samaņa kategoriski atteicās mani pamest! Un tad kontrakcijas!!! Ak Dievs, vai tiešām kaut kas tāds vispār mēdz notikt???
Lasi vēl: 9 iemesli, kāpēc Mežāži ir paši labākie cilvēki jūsu dzīvē!
Spiežu kopā ar sievu… uz maniem vaigiem plīst kapilāri… acis sarkanas… (vēl mazliet un es būtu pats „dzemdējis” kopā ar viņu, vārda tiešajā nozīmē… vienīgais, ka manu dzemdību rezultāts gan būtu visai negaidīts visiem apkārtesošajiem) Necilvēcīgs pēdējās kontrakcijas kliedziens… klusums (pagāja vien daži mirkļi, taču man šķiet, ka tās jau ir stundas, es jūtu kā nosirmo un kustās mati uz manas galvas)… un mūsu mazais brīnums ar savu brīnišķīgu un patieso kliedzienu paziņoja cilvēcei, ka viņa ir ieradusies šai pasaulē… viņa ir gatava dzīvot… un viņai ir nospļauties uz visiem citiem, izņemot tētuku un māmiņu.
Man paziņo, ka mums ir meita… es stāvu un raudu, nemaz neslēpjot savas asaras… visi, kas tobrīd atradās dzemdību zālē skatās uz manis ar cieņu… un apsveic… bet es stāvu… izsmērēju puņķus un raudu… Dārgās sievietes… PALDIES JUMS…!!!
Avots: